Pavasaris atnesis ne tikai siltāku laiku, bet, šķiet, arī īstu "saasinājumu" uz Jelgavas ceļiem. Tikai 1,5 kilometru garā posmā pieredzēti trīs rupji un bīstami satiksmes noteikumu pārkāpumi, kas liek aizdomāties par mūsu braukšanas kultūru. Vai ietaupītās sekundes tiešām ir mūsu un apkārtējo drošības vērtas, un kāpēc mēs tik bieži atsakāmies uzņemties personīgu atbildību par savu rīcību satiksmē?
Trīs bīstami manevri 1,5 kilometru posmā
Ikdienā lielākā daļa autovadītāju cenšas ievērot noteikumus – pat tad, ja tie ne vienmēr šķiet parocīgi. Tomēr dažkārt uz ielām redzamais liek uzdot jautājumu par to, kas īsti notiek atsevišķu šoferu prātos. Šeit ir trīs spilgti piemēri no viena īsa brauciena Jelgavā:
- Pārgalvība Lietuvas šosejā: Braucot virzienā no pilsētas, kāda vieglā auto vadītājs nolēma veikt kreiso pagriezienu uz Miera ielu tieši no labās joslas, kura paredzēta braukšanai taisni un pa labi. Šis ārkārtīgi bīstamais manevrs tika veikts tieši deguna galā kravas automašīnai, kura tajā brīdī atradās kreisajā joslā un arī gatavojās pagriezties. Par šādu rīcību Ceļu satiksmes noteikumos ir paredzēts bargs sods, un pamatoti – tas ir tiešs ceļš uz smagu avāriju.
- Sarkanā gaisma kā "ieteikums": Burtiski dažas sekundes vēlāk, turpat Lietuvas šosejā, mani apsteidza kāds acīmredzami steidzīgs "parketa apvidus auto" vadītājs. Krustojumā ar Savienības ielu iedegās sarkanā gaisma. Laika un vietas drošai bremzēšanai bija pilnīgi pietiekami, taču vadītājs pieņēma apzinātu lēmumu un pārliecinoši pārbrauca krustojumu pie sarkanā signāla.
- Lidojums no luksofora līdz luksoforam: Visbeidzot, izbraucot no dzelzceļa pārvada rotācijas apļa uz Pasta ielu, vēl viens apvidus auto demonstrēja klasisko "ielu lidotāja" sindromu. Spēcīgi iespiežot gāzes pedāli, auto strauji attālinājās. Kāds bija šī manevra ieguvums? Mēs abi satikāmies pie nākamā sarkanā luksofora Sporta un Zemgales prospekta krustojumā, lai gan es braucu mierīgi un pa ceļam pat paspēju apstāties pie sarkanās gaismas Pasta un Sporta ielas krustojumā.
Kur paliek personīgā atbildība?
Divi vai trīs rupji pārkāpumi acu priekšā vienā īsā braucienā nenotiek bieži, tāpēc tie spilgti izgaismo kādu plašāku problēmu. Mēs dzīvojam pilsētā, kur krustojumos un ielās ir uzstādīta videonovērošana, un Pašvaldības operatīvās informācijas centra (POIC) operatori šādus manevrus var fiksēt, lai pārkāpējs saņemtu pelnītu sodu.
Tad kas motivē vadītājus šādi riskēt?
Bieži vien sociālajos tīklos varam lasīt sašutumu par to, ka fotoradari un policijas sodi ir "valsts naudas kāšanas mašīna". Bet, aplūkojot šādus reālus piemērus uz ielas, gribas jautāt – vai tiešām vainīga ir sistēma? Vai varbūt mēs kā sabiedrība vienkārši nevēlamies atzīt savas kļūdas, savu nepamatoto steigu un nevīžību pret citu drošību, mēģinot vainu novelt uz kāda cita pleciem?
Katrs lēmums pie stūres ir mūsu personīgā atbildība. Iespējams, šajā pavasarī mums visiem derētu nedaudz piebremzēt – gan uz ielas, gan savos attaisnojumos.
Ierakstīt komentāru